EESK Info: Jūs esat godalgota žurnāliste un kinorežisore, kas bieži pievēršas sarežģītiem jautājumiem, piemēram, kariem un cilvēkiem. Šajā reizē Jūsu filma veltīta ūdenim. Kāpēc?
Filma “Until the Last Drop” stāsta par citādu, proti vismuļķīgāko karu. Tas ir stāsts par karu, ko cilvēks progresa vārdā pieteicis ūdenim, proti, mūsu dzīvības avotam. Plašākā nozīmē tas ir karš pret dabu. Jau sen cilvēks nolēma, ka dzīvei uz zemes jānotiek saskaņā ar viņa izdomātiem nosacījumiem un ka dabiskajai videi jākalpo cilvēkam un viņa interesēm. Šīs pārliecības dēļ mūsu planēta tagad ir tik drūmā stāvoklī.
Ar kādām grūtībām saskārāties filmas veidošanā?
Dokumentālo filmu veidošanu apguvu Londonā, strādādama BBC. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi bija dokumentālā kino zelta laikmets. Līdzekļu netrūka, un mēs ceļojām pa pasauli, veidojot filmas par dažādiem aizraujošiem un svarīgiem tematiem. Tagad esmu ārštata darbiniece un baudu šādam nodarbinātības veidam raksturīgo brīvību. Tomēr projektam vajadzīgo līdzekļu piesaistīšana dažkārt var būt apgrūtinoša un laikietilpīga. Es teiktu, ka mans grūtākais uzdevums tagad ir filmas finansējuma nodrošināšana. Pārējais salīdzinājumā ar to ir vienkāršāks par vienkāršu! Kad esmu nodrošinājusi budžetu, viss pārējais šķiet daudzsološs un aizraujošs piedzīvojums. Dokumentālās filmas veidošana var būt neprognozējama, un tāpēc man vienmēr ir plāns B. Un pats svarīgākais, vienmēr sev saku, ka uzņemšu lielisku filmu! Lielākā problēma, ar ko saskāros “Until the Last Drop” uzņemšanā, bija laikapstākļi! Gandrīz visa filma ir uzņemta brīvā dabā, un mēs ļoti saspringtā grafikā apceļojām sešas valstis. Nejauki laikapstākļu radīti pārsteigumi varēja dārgi maksāt un būtiski aizkavēt filmas uzņemšanas plāna īstenošanu. Taču mums paveicās.
Kāda, Jūsuprāt, var būt kino industrijas loma centienos palielināt izpratni par ūdens jautājumiem un veicināt rīcību šajā jomā?
Dokumentālajam kino var būt nozīmīga loma izglītošanā un izpratnes palielināšanā. Žurnālistes pieredzi ieguvu televīzijas ziņās, bet secināju, ka mani vairāk aizrauj ilgāku ziņu formāts. Es mīlu dokumentālo kino vairāku iemeslu dēļ, bet viens ir īpaši svarīgs: dokumentāla filma paver pietiekami daudz iespēju pateikt, kas notika un kāpēc tas notika. Jums ir laiks un telpa radīt padziļinātu kontekstu sarežģītām norisēm un svarīgiem jautājumiem un uzlabot plašākas auditorijas izpratni par tiem. Sākot veidot “Until the Last Drop”, sapratu, ka diezgan daudzi filmu veidotāji par filmu tematu jau bija izraudzījušies ar ūdeni saistītus jautājumus. Tas, no vienas puses, iedrošināja, bet arī radīja man interesantu izaicinājumu nākt klajā ar ideju, kas ir svaiga un neaplūkota. Labi veidotas filmas par svarīgiem jautājumiem var ne tikai izglītot, bet arī mudināt cilvēkus rīkoties. Filmu esam izrādījuši jau daudzas reizes, un pēc tam cilvēki nāk mums klāt un jautā, ko viņi var darīt. Šādos mirkļos izjūtam lielu gandarījumu.
Kas Jūs iedvesmoja pievērsties ūdens tēmai?
2017. gadā veidoju filmu par to, kā naftas rūpniecība iznīcina tropu mežus. Mēs filmējām Amazones tropu mežus, kas atrodas Ekvadorā, un kādu dienu vietējās kopienas vadītājs mani aizveda līdz upei. Kad upes virsmai viņš pārlaida balto lateksa cimdu, kas viņam bija uzvilkts rokā, tas nokrāsojās melns. Biezs, eļļains slānis sedza visu cimdu. Tas mani ļoti ietekmēja. Manuprāt, šī tikšanās deva pirmo ierosmi veidot filmu par ūdeni.
Kāpēc publiskajās debatēs netiek apspriests ūdens resursu jautājums?
Viens iemesls ir diezgan vienkāršs. Ūdens joprojām ir plaši pieejams, un mēs uztveram šo faktu par pašsaprotamu. Jā, ūdens klāj lielāko daļu mūsu planētas, bet upes, kas ir galvenais tīra, svaiga ūdens avots, veido mazāk nekā vienu procentu no visiem ūdens resursiem. Ziņas par miljoniem cilvēku, kas cieš no ūdens trūkuma, galvenokārt tiek izplatītas vietējā līmenī. Nez kāpēc uzskatām, ka ūdens problēmas skar tālas valstis un ka tās uz mums neattiecas. Ceru, ka mūsu filma pamudinās uz šokējošu atskārsmi, ka šāda pārliecība ir pilnīgi aplama. Vēl viens iemesls ir tas, ka spēcīgajiem lobijiem, kas pārstāv ūdens piesārņotāju un ūdens resursu bezatbildīgo šķērdētāju intereses, ir ļoti liela ietekme uz politiķu lēmumiem.
Par laimi, ir arī dažas pozitīvas pazīmes, kas liecina, ka cilvēki sāk apzināties, ka jāmaina ūdens resursu apsaimniekošanas veids. Pagājušā gada martā notika vienas paaudzes dzīves laikā pirmā ANO konference par ūdens resursiem. Tas skaidri liecina, ka joprojām baismīgi kavējamies ūdens problēmu risināšanā un ar ūdeni saistītu mērķu sasniegšanā, tādējādi apdraudot pašu eksistenci. Katru gadu atzīmējam Pasaules ūdens dienu, lai atgādinātu, ka ir kopīgi jārīkojas, lai pārvarētu ūdens krīzi, un, tā kā ūdens ir cilvēci vienojošs faktors, katram no mums ir roka jāpieliek. Cerēsim, ka šādu iniciatīvu kļūs vairāk.
Kas, Jūsuprāt, ir vissvarīgākais, kas cilvēkiem jāzina par ūdens resursu krīzi?
Ūdens resursu krīze ir sākusies, tā ir reāla un kļūst arvien draudīgāka. Visiem būtu jāsaprot, ka laika atlicis maz. Ja vien radikāli nemainīsim ūdens apsaimniekošanas veidu, mūs, iespējams, gaida skarba atausma. Tas ir viens no mūsu filmas vēstījumiem. Ceru, ka to sadzirdēs cilvēki, kuru spēkos ir iegrožot krīzi, pirms nav par vēlu. Viens no filmas personāžiem jautāja: “Vai planēta gaidīs, līdz mēs pamodīsimies?”
Kāds ir Jūsu vēstījums Eiropas Savienībai un dalībvalstīm? Un ko Jūs teiktu iedzīvotājiem, it īpaši jaunajai paaudzei?
Tas ir ļoti plašs jautājums! Pirmkārt, es vēlētos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku Eiropas Savienībā un dalībvalstīs noskatītos “Until the Last Drop”. Un es negribu izklausīties iedomīga! Es redzu, kādu ietekmi šī filma rada katru reizi, kad mēs to rādām publikai. Gribu ticēt, ka šī filma iedvesmos lēmumu pieņēmējus palīdzēt visiem šiem aktīvistiem, kas iestājas par tīrām un veselīgām upēm. Mums jākaunas, ka esam pieļāvuši, ka Eiropas upju sistēma ir tik sadrumstalota. Tas ir negods, ka Itālijā, proti, valstī, kas tā bagātinājusi Eiropas civilizāciju, plūst piesārņotākā upe mūsu kontinentā. Sarno upe, kas kādreiz tika turēta Dieva vietā, ir arī trešā piesārņotākā upe pasaulē. Mūsu dzīšanās pēc progresa un attīstības šo upi pārvērtusi par smakojošu līķi.
Vai vēl ir kāda cerība?
Cerība vēl ir, un filmā par to ir runa. Cilvēki apzinās, ka nav atlicis daudz laika, pirms būs par vēlu mainīt ūdens resursu apsaimniekošanas veidu. Šie cilvēki ir aktīvisti, kas dara visu iespējamo, lai mazinātu kaitējumu, kuru cilvēks jau ir nodarījis ūdenim. Es lieku cerības uz šiem aktīvistiem, kas vislabāk izprot šo problēmu nopietnību. Tie ir cilvēki, kas dzīvo pie upēm un no upēm un ir pirmie, kurus ietekmē politiķu pieņemtie lēmumi. Lēmumu pieņēmējiem būtu no viņiem jāmācās. Mēs vēlamies, lai šī dokumentālā filma kļūtu par mācību rīku izglītībai par ūdeni. Filmas līdzautors un moderators Piotr Nieznański izveidoja programmu “CodeForBlue”, kas paredzēta skolotājiem un jauniešiem. Mūsdienu jaunatne drīz lems par to, kā apsaimniekot ūdens resursus. Pašreizējā izglītības sistēma viņiem nestāsta visu par ūdens resursu krīzi. Mēs vēlamies šo trūkumu novērst. Esam sākuši darbu, kam jāvainagojas ar programmas īstenošanu Polijā.
Kas tagad būtu jādara, lai glābtu planētu?
Jāpārtrauc norobežošanās un jāapvieno spēki, lai aizsargātu un viedi pārvaldītu kopīgo, visvērtīgāko resursu: dzīvinošu, svaigu, tīru ūdeni. Kvebekas provinces Manganijas reģionālās pašvaldības politiķis, kas atbalstīja vietējo iedzīvotāju pūliņus aizsargāt upi un kas piedalās filmā, sacīja: “Cilvēki grib kļūt bagāti, domādami, ka bagātība padarīs viņus laimīgus. Rietumu pasaules ekonomika ir balstīta uz šādu domāšanas veidu. Ja šodien nemainīsim priekšstatus par attīstību un par pārmaiņām, kas vērojamas mūsu reģionā un citur pasaulē, mēs visi izzudīsim.”
Ewa Ewart ir žurnāliste un godalgota kinorežisore, kas veido novatoriskas un ietekmīgas dokumentālās filmas. Viņa ir dzimusi un augusi Polijā, bet lielākā viņas karjeras daļa aizritējusi Londonā, kur viņa strādāja BBC TV. Viņa ceļojusi un strādājusi daudzās valstīs, producējot un režisējot, sākot ar izmeklēšanas raidījumiem un beidzot ar politiskiem un sociāliem novērojumiem veltītām dokumentālām filmām. Viņas filmas atklājušas jaunu informāciju par tādiem tematiem kā korupcija Borisa Jeļcina vadītajā Krievijā, slepenās cietumu nometnes Ziemeļkorejā, pilsoņu karš Kolumbijā un slepenā un nelikumīgā CIP īstenotā ārkārtas pārsūtīšanas programma cilvēkiem, kurus tur aizdomās par terorismu. Viņas dokumentālās filmas ir neaizmirstami stāsti, piemēram, traģēdijai Beslanā veltītā filma, kas tikta uzņemta, atzīmējot pirmo gadadienu kopš teroristu uzbrukuma, kurā tika nogalināti vairāk nekā 170 bērni. Otrajā filmā viņa runāja par traumu, no kuras piecus gadus pēc šīm zvērībām joprojām cieš daudzi dzīvi palikušie.
Mazāk